Džudo (japāņu: 柔道 dzjūdō:, burtiski — ’elastības, piekāpības un maiguma ceļš’) ir japāņu bezieroču cīņas veids, ko uz džiudžitsa ("maigā māka") pamatiem 19. gadsimta beigās izveidoja džiudžitsa meistars Džigāro Kano (1860—1930), kurš arī noformulēja tā pamatnoteikumus un treniņu principus. Džigāro Kano izslēdza no tās sitienus (atemi) un traumējošos cīņas paņēmienus. Katrā pasaules valstī ir sava džudo federācija. Pastāv arī Starptautiskā džudo federācija (IJF), kas apvieno visu valstu džudo federācijas. Džudo ir pirmais austrumu cīņas veids, ko iekļāva Olimpiskajās spēlēs, tas notika 1964. gadā.
Džudo pirmsākumi saistās ar Kano pirmās džudo skolas izveidi 1882. gadā. Pēc Japānā pieņemtas klasifikācijas, džudo pieskaitāms pie tā saucamajiem mūsdienu cīņas veidiem, kas ir pretstatā tradicionālajām cīņas mākslām.
Atšķirībā no boksa, karatē un citām sišanas stila divkaujām, džudo pamatā ir metieni, sāpju paņēmieni, noturēšana un žņaugšana. No citiem cīņas veidiem (grieķu romiešu cīņa, brīvā cīņa) džudo atšķiras ar mazāku fiziskā spēka pielietojumu paņēmienos un ar lielāku paņēmienu daudzveidību.
Džudo tehnika ir daudzu mūsdienu cīņas mākslu pamatos, tajā skaitā sambo, Brazīlijas cīņu stilu kindzjucu, aiki budo, aiki do un citu cīņas veidu pamatos.
Video no džudo nodarbības